Lietuviešu gara milzis Čurļonis atmiņu stāstā
Gaidot 21. aprīli, saņēmām atmiņu un stāstu pilnu vēstuli no komponista un etnomuzikologa Viļa Bendorfa par lietuviešu mākslinieku un komponistu Mikaloju Konstantinu Čurļoni. Lai iedvesmo!
Lūznavas muižas darbinieki lepojas, ka tepat
Riebiņos 1905. gada beigās trīs nedēļas uzturējies lietuviešu gara milzis
Mikalojs Konstantins Čurļonis. Saprotama ir lūznaviešu vēlēšanās uzzināt vairāk
par Čurļoņa sakariem ar Latviju, sevišķi par viņa mūzikas likteņiem Latvijā.
Ziņas par to ir skopas. Ir gan zināms, ka Plunges mūzikas skolas orķestris,
kurā Čurļonis no 1888. līdz 1893. gadam spēlēja flautu, vairākkārt uzstājies
Rīgas jūrmalā; tāpat zināms, ka 1908. gada vasarā viņš no izstādes Kauņā braucis
caur Liepāju uz Palangu pie rakstnieces Sofijas Kīmantaites, kura pēc pusgada
kļuva par Čurļonieni. Ap to pašu laiku otrs iecerētais brauciens uz Riebiņiem
nenotika. Man pagaidām nav arī izdevies atrast kādu ziņu par Čurļoņa sakariem
ar latviešiem. Viņa mūzika, vismaz sākot ar 1936. gadu, laiku pa laikam ir
skanējusi Latvijā; to spēlējuši galvenokārt Lietuvas mūziķi, pēdējā laikā arī
latvieši – mūzikas skolās, starptautiska mēroga pasākumos; tuvāku ziņu par to
man nav. Tāpēc Lietuvas simtgadē vēlējos darīt zināmu, ka man, kurzemniekam,
kopš 1959.gada vismaz kādus desmit gadus bija lemta tuva saskare ar Čurļoņa
mūziku, pazinu arī divas viņa māsas; žēl, ka man gandrīz nebija iespēju to visu
iznest ārpus dzimtās Ventspils.
Tas sākās ap 1954. gadu, kad mācījos bērnu
mūzikas skolā. Mans skolotājs iedeva man Jēkaba Vītoliņa rakstīto mūzikas
vēstures grāmatu. Tajā bija arī V. Jakubēna rakstītā nodaļa par leišu mūziku.
Tur pirmo reizi ieraudzīju Čurļoņa vārdu. Uzmanību piesaistīja viņa mūzikas
raksturojums – melanholiska, demoniski-vētraina noskaņa; arī ziņa par viņa
gleznām, kurām doti muzikāli nosaukumi – sonātes, fūgas u.tml. Ne mūziku, ne
gleznas, protams, vēl pāris gadus nepazinu.
1959. gada 29. oktobrī Rīgā nošu veikalā
ieraudzīju Čurļoņa klavierdarbu krājumu ar kādiem deviņdesmit skaņdarbiem, no
kuriem 46 bija pirmpublicējumi. Nopirku, sāku lasīt. Patika. Uzrakstīju uz
Kauņu muzejam. Atsaucās māsa Valerija Čurļonīte-Karužiene, ieteica uzrakstīt uz
Viļņu māsai Jadvigai Čurļonītei. Tā arī izdarīju, saņēmu ziņu, ka tūlīt pa
radio atskaņos simfonisko poēmu Jūra. Skanējums attāluma dēļ bija ar
traucējumiem; ieskaņoju, savus iespaidus tūlīt paziņoju J.Čurļonītei. Viņa bija
neapmierināta, ka komponists Eduards Balsis, 1955. gadā Jūru rediģējot,
grozījis instrumentāciju, padarīdams skanējumu asāku, šur tur mainījis nošu
tekstu, vēl vairāk – no vētras izmetis kādas četrdesmit taktis, tā atvirzot
kulmināciju stipri tuvāk poēmas sākumam; šo nesamērību vēlāk pamanīja arī,
piemēram, kāda Konservatorijas studente, kurai rādīju ieskaņojumu. Čurļonīte
tomēr priecājās, ka ar visu to šī mūzika man tuva. (No sevis varu piebilst, ka
kulminācija, kur vētru nomaina sākuma tematiskais materiāls, bet pilnā orķestra
skanējumā, vēl pievienojoties arī ērģelēm, tiešām atstāj spēcīgu iespaidu, kaut
kādā ziņā līdzīgu Baha mesas varenākajām daļām, kā Gloria, Et resurrexit,
Sanctus.)
Parādīju Jūru arī savam
kompozīcijas profesoram Skultem; viņš pamanīja Riharda Štrausa ietekmi. Ir
zināms, ka Čurļonis daudz mācījies no Štrausa darbiem, sevišķi instrumentāciju.
Jāpriecājas, ka jaunākajos ieskaņojumos atjaunota sākotnējā instrumentācija,
arī svītrotais vētras gabals.
Klavierdarbus parādīju Ventspils
mūzikas vidusskolas klavieru skolotājai Zigrīdai Urgai. Vienojāmies, ka viņa
tos iedos saviem audzēkņiem un varētu iznākt koncerts. Izvēlējāmies
astoņpadsmit skaņdarbus, pārsvarā Jūras tapšanas laikā un vēlāk
rakstītos. Viļņas konservatorijā strādājošais čellists Ernests Bertovskis
uzticēja man stīgu kvarteta notis. Pirmā daļa bija drusku par grūtu, bet
pārējās divas varējām nospēlēt. Koncerts notika 1962. gada 14. aprīlī. No
J. Čurļonītes saņēmām pateicības telegrammu.
Vēlāk Ventspilī Čurļoni pavisam
neaizmirsām. Vairākkārt pabiju gan Viļņā, gan Kauņā, arī Druskininkos. Sakari
pārtrūka, kad 1968. gadā pārcēlos uz Rīgu – Čurļonīte atzinās, ka vispār
vēstules neraksta. Pēdējo reizi redzēju viņu 90. dzimšanas dienā. Sarunāties
bija grūti, taču viņa mani pazina un atcerējās.
Ar nepacietību tagad gaidu 21. aprīli,
kad Lūznavas muižā jau trešo reizi koncertu sniegs Čurļoņa mazmazdēls Roks
Zubovs. Paredzēta arī gleznu izstāde.
Vilis Bendorfs,
2018. gada aprīlī
Attēlā - M. K. Čurļoņa darbs "Raigardas" (triptihs)