MUIŽAS VĒSTURE

Lūznavas muižas kungu māja sākta būvēt 1905. gadā. Ēka ir ļoti neparasts romantiskā jūgendstila paraugs, kas būvēta, cenšoties īstenot 20. gs. Eiropas arhitektūras un mākslas tendences. Muižu ieskāva skaists, vairāk nekā 20 ha liels parks ar ievērojamu koku un krūmu dažādību, neskaitāmu rožu un flokšu daudzveidību, glītajiem parka celiņiem un septiņiem gleznainiem dīķiem, kuros audzēja zivis.

Staņislavs Kerbedzs (1810–1899) apprecēja Viļānu muižas īpašnieka Vikentija Janovska meitu Mariju. Kerbedzu ģimenē piedzima seši bērni. Par Lūznavas muižas mantinieci kļuva S. Kerbedza meita Jevgēnija Kerbedza (1858–1946), 1911. gadā pabeidza Lūznavas muižas būvniecības darbus, kas aizkavējās 1905. gada revolūcijas dēļ.

No 1911. līdz 1915. gadam Lūznavas muiža (tajā laikā zināma kā Dlužņevas muiža) bija ievērojams kultūras centrs Latgalē. Slavena kā Kerbedzu ģimenes vasaras rezidence un mākslas un atpūtas centrs, uz kuru strādāt un atpūsties brauca gan pazīstami, gan jauni un talantīgi mūziķi, literāti, mākslinieki un tēlnieki. Uz muižu saimnieki parasti atbrauca maijā un septembrī aizceļoja uz pastāvīgo dzīvesvietu Itālijā.

I pasaules kara laikā īpašnieki ir spiesti pamest savu īpašumu un aizbraukt uz Itāliju, uzticot muižu tās pārvaldniekam Ksendzopoļskim.

1915. gadā muižas mājā izvietojas cariskās Krievijas armijas štābs, daļēji iznīcinot un bojājot šeit esošos greznos interjera priekšmetus un mākslas vērtības, bet no 1917. līdz 1919. gadam muižā uzturas padomju varas pārstāvji.

No 1922. līdz 1944. gadam Lūznavas muižā tika izvietota Laizānu kurlmēmo skola, vienīgā šāda tipa mācību iestāde Latgalē. Ēka tika pielāgota skolas vajadzībām – ievilkta centrālapkure, lielās telpas pārdalītas ar šķērssienām.

II pasaules kara laikā, no 1941. līdz 1945. gadam, muižā pārmaiņus atrodas padomju un vācu armijas štābi.

1945. gadā uz muižu no Rēzeknes tiek pārcelts Rēzeknes lauksaimniecības tehnikums. 1946. gadā uz tehnikuma un kolhoza bāzes te tiek izveidots Maltas sovhoztehnikums, kas muižas telpās atradās līdz pat 1993. gadam.

1977. gadā ēkai tika piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.

No 1993. līdz 1998. gadam ēkā atrodas Lūznavas pagasta administrācija, 1998. gadā uz muižu pārceļas Lūznavas pamatskola, kas te darbojas līdz 2009. gadam, bet pēc tam muižā paliek Lūznavas pagasta bibliotēka.

No 2011. līdz 2014. gadam notiek Lūznavas muižas rekonstrukcija un atdzimšana. Rekonstrukcijas projekta autore ir arhitekte Ināra Caunīte, bet projektu īsteno Rēzeknes novada pašvaldība.

2015. gada sākumā Lūznavas muiža tika atvērta apmeklētājiem. Lūznavas muiža ir mūza un iedvesma, Latgales cilvēka darbības centrs – mūzikas un mākslas kultūras centrs, kur notiek radošā daiļrade, tūrisms, tematiskas ekskursijas, tradīciju kopšana, koncertdarbība. Estētiska un iedvesmojoša vide – bagātais kultūras mantojums un dabas ainavas padara muižas teritoriju par unikālu vidi atpūtai, darbam un iedvesmai, radošās inteliģences, amatnieku, uzņēmēju pulcēšanās un darbības vietu. Radoša pieeja kultūras un mākslas izstāžu produktu veidošanā stimulē jaunu un oriģinālu ideju rašanos, piesaistot vietējo kopienu un arī cilvēku resursus ar augstāko profesionālo un māksliniecisko kvalifikāciju, kas veicina jaunrades procesa attīstību un, piesaistot jaunas mērķauditorijas, rada biznesa iespējas.

Šobrīd Lūznavas muiža ir radoša, darbīga un iedvesmojoša satikšanās vieta – te notiek koncerti, izstādes, semināri, konferences, svinīgas norises, laulību ceremonijas un izzinošas ekskursijas. Vieglā sasniedzamība, taču vienlaicīgi būšana prom no pilsētas kņadas ļauj veltīt domas galvenajam – svētku, ikdienas vai darba svinēšanai.

Lūznavas muižas komplekss ir lieliska vieta kopradei, uzņēmējdarbības uzsākšanai un ideju attīstīšanai Rēzeknes novadā.

Staņislavs Kerbedzs (1810–1899)

Dzimis Naudvares muižā, tolaik Lietuvas Viļņas guberņā. Tiltu būves speciālists, Pēterburgas Universitātes profesors (1842), Krievijas impērijas armijas ģenerālmajors (1850), Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1858). Lūznavas (1870) un Riebiņu (1874) muižu īpašnieks.
Strādāja pie tilta būves pāri Ņevas upei Pēterburgā.
Vadīja lielo dzelzceļa tiltu būvi pāri Lugas upei, Daugavai Daugavpilī, pāri Vislas upei Varšavā. Vadīja Kronštates un Pēterburgas ostu izbūvi.
Ir bijis Austrijā, Beļģijā, vācu valstīs, Anglijā, kur apguva pieredzi dzelzs tiltu celšanā.
1891. gadā pensionējās un apmetās uz dzīvi Varšavā, vasaras pavadīja Latgalē.

Jevgēnija Kerbedza (1858–1946)

Pēc tēva nāves par mantinieci kļuva vecākā meita Jevgēnija Kerbedza, kura kopā ar savu vīru Staņislavu Kerbedzu no 1905. līdz 1911. gadam uzbūvēja modernu māju romantizēta jūgendstila zelta laika formās, kura vasarās pārvērtās par savdabīgu mākslas un atpūtas centru daudziem poļu māksliniekiem un tēlniekiem.
Interesi par sabiedrisko darbību Jevgēnija Kerbedza mantoja no sava tēva, kurš bija dedzīgs filantrops un Polijas homeopātijas biedrības atbalstītājs.
Jevgēnija Kerbedza ir pazīstama kā mākslas mecenāte un sabiedriskā darbiniece, un vēsturē ir iegājusi kā viena no pazīstamākajām poļu mecenātēm.
Pēc vīra nāves daļu no atstātajiem līdzekļiem Jevgēnija Kerbedza nolēma ziedot Publiskās bibliotēkas ēkas būvniecībai Varšavā, kura, lai iemūžinātu slaveno Kerbedzu dzimtas inženieru piemiņu, tika nosaukta par godu tēvam un vīram.
Tāpat viņa finansēja Varšavas Daiļo mākslu skolas ēkas un Drevņicas garīgi slimo slimnīcas paviljona būvniecību, kā arī ziedoja līdzekļus vairākām biedrībām un katoļu baznīcai.
Jevgēnija bija mākslas cienītāja, liela viņas mākslas kolekcijas daļa glabājas Polijas Nacionālajā muzejā Varšavā.
Pēc 1915. gada Jevgēnija Kerbedza pastāvīgi dzīvoja savā īpašumā Itālijā, taču viņas ieguldījums kultūras veicināšanā netika aizmirts – 1923. gadā viņai tika piešķirts Polonia Restitua kavaliera ordenis, savukārt 1929. gadā – Varšavas Goda pilsones tituls.

Staņislavs Kerbedzs (1844–1910)

Ir bijis Krievijas lielāko dzelzceļu un Kaukāza naftas transporta uzņēmumu, kā arī Starptautiskās komercbankas akcionārs.
Līdz 1905. gadam Staņislavs Kerbedzs strādāja Krievijas impērijas Tālajos Austrumos, kur nodarbojās ar Mandžūrijas dzelzceļa būvniecību un Harbinas ostas pilsētas iekārtošanu, taču pēc Krievijas-Japānas kara (1904–1905) viņš atgriezās pie ģimenes.
Pie Lūznavas muižas tehniskā projekta, domājams, ir strādājis Jevgēnijas vīrs, dzelzceļu un tiltu inženieris Staņislavs Kerbedzs.
No 1906. gada ģimene dzīvoja Romā, savukārt vasaras pavadīja Lūznavā. Drīzumā Staņislavs Kerbedzs pēc slimības mira, atstājot prāvu mantojumu sievai un citiem radiniekiem.

Ar savu darbību Jevgēnija un Staņislavs Kerbedzi ir atstājuši nozīmīgu ieguldījumu Polijas 20. gadsimta sākuma mākslas un Latgales kultūrvides attīstībā, viņu iesāktās tradīcijas turpinās Lūznavas muižas radošajā gaisotnē.