MUIŽAS VĒSTURE

Lūznavas muižas kungu māja sākta būvēt 1905. gadā. Ēku ir projektējis pats muižas īpašnieks Staņislavs Kerbedzs (1810–1899), poļu izcelsmes Lietuvā dzimušais dzelzceļa būvju inženieris, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, kurš šo īpašumu iegādājās 1870. gadā no Laizānu sādžas poļu muižniekiem, brāļiem Pētera un Jūlija Dlužņevskiem.

Staņislavs Kerbedzs apprecēja Viļānu muižas īpašnieka Vikentija Janovska meitu Mariju. Kerbedzu ģimenē piedzima seši bērni. Par Lūznavas muižas mantinieci kļuva S. Kerbedza meita Jevgēnija Kerbedza (1855–1946), kura īstenoja sava tēva projektu un 1911. gadā pabeidza Lūznavas muižas būvniecības darbus, kas aizkavējās 1905. gada revolūcijas dēļ.

Ēka ir ļoti neparasts romantiskā jūgendstila paraugs, kas būvēta, cenšoties īstenot 20. gs. Eiropas arhitektūras un mākslas tendences. Muižu ieskāva skaists, vairāk nekā 20 ha liels parks ar ievērojamu koku un krūmu dažādību, neskaitāmu rožu un flokšu daudzveidību, glītajiem parka celiņiem un septiņiem gleznainiem dīķiem, kuros audzēja zivis.

No 1911.–1915. gadam Lūznavas muiža (tajā laikā zināma kā Dlužņevas muiža) bija ievērojams kultūras centrs Latgalē. Slavena kā Kerbedzu ģimenes vasaras rezidence un mākslas un atpūtas centrs, uz kuru strādāt un atpūsties brauca gan pazīstami, gan jauni un talantīgi mūziķi, literāti, mākslinieki un tēlnieki. Uz muižu saimnieki parasti atbrauca maijā un septembrī aizceļoja uz pastāvīgo dzīvesvietu Itālijā.

I pasaules kara laikā īpašnieki ir spiesti pamest savu īpašumu un aizbraukt uz Itāliju, uzticot muižu tās pārvaldniekam Ksendzopoļskim.

1915. gadā muižas mājā izvietojas cariskās Krievijas armijas štābs, daļēji iznīcinot un bojājot šeit esošos greznos interjera priekšmetus un mākslas vērtības, bet no 1917.–1919. gadam muižā uzturas padomju varas pārstāvji.

No 1922.–1944. gadam Lūznavas muižā tika izvietota Laizānu kurlmēmo skola, vienīgā šāda tipa mācību iestāde Latgalē. Ēka tika pielāgota skolas vajadzībām – ievilkta centrālapkure, lielās telpas pārdalītas ar šķērssienām.

II pasaules kara laikā, no 1941.- 1945. gadam, muižā pārmaiņus atrodas padomju un vācu armijas štābi. 

1945. gadā uz muižu no Rēzeknes tiek pārcelts Rēzeknes lauksaimniecības tehnikums. 1946. gadā uz tehnikuma un kolhoza bāzes te tiek izveidots Maltas sovhoztehnikums, kas muižas telpās atradās līdz pat 1993. gadam.  

1977. gadā ēkai tika piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.

No 1993. līdz 1998. gadam ēkā atrodas Lūznavas pagasta administrācija, 1998. gadā uz muižu pārceļas Lūznavas pamatskola, kas te darbojas līdz 2009. gadam, bet pēc tam muižā paliek Lūznavas pagasta bibliotēka.

No 2011.–2014. gadam notiek Lūznavas muižas rekonstrukcija un atdzimšana. Rekonstrukcijas projekta autore ir arhitekte Ināra Caunīte, bet projektu īsteno Rēzeknes novada pašvaldība.

2015. gada sākumā Lūznavas muiža tika atvērta apmeklētājiem, tagad attīstoties kā starptautisks mākslas, mūzikas un vides izglītības centrs, kā arī semināru, apmācību, plenēru, radošo darbnīcu un dažādu meistarklašu norises vieta.