SELERIJA SMARŽĪGĀ

Angļu val.  Celery, smallage

Dzimtene  – Vidusjūras reģions. Latvijā visvairāk izplatītas sakņu selerijas (Apium graveolens var. rapaceum). Pirmajā audzēšanas gadā veido kuplu lapu rozeti un lielu (līdz 20 cm diametrā), apaļu vai ovālu, līdz pusei zemē iegrimušu saknes paresninājumu.

Senajā Grieķijā Istmas un Nemejas spēļu uzvarētājus godināja ar savvaļas seleriju lapu vainagiem. Senie grieķi selerijas izmantoja vēl daudzos citos rituālos, savvaļas selerijas stādīja arī apbedījumu vietās. Bet senajā Ēģiptē seleriju lapas lietoja mūmiju balzamēšanai. Viduslaikos Eiropā selerijas uzskatīja par afrodiziakiem (mīlas līdzekļiem). Pirmās kultūršķirnes izveidojuši senie romieši, kuru ēdienkartē selerijām bija ierādīta nozīmīga vieta.

PIELIETOJUMS

Simts gramu svaigu seleriju lapu satur tikai 12 kilokalorijas, 2 g ogļhidrātu, 1 g proteīna, 0,1 g taukvielu, 60 mg C vitamīna (tikpat, cik apelsīnos un pusotras reizes vairāk nekā citronos un svaigos kartupeļos), kā arī B grupas vitamīnus, karotīnu un minerālvielas – kalciju, kāliju, dzelzi un fosforu.

Seleriju sulai piemīt urīndzenošas īpašības, kā arī spēja izšķīdināt nierakmeņus. Protams, šī sula neaizstāj zāles, taču ir labs līdzeklis dažu nieru kaišu profilaksei.

Kaut gan selerijas visādā ziņā ir ļoti veselīgas, dažiem jutīgiem cilvēkiem tās (tāpat kā seleriju dzimtai piederīgie pētersīļi un latvāņi) izraisa alerģiskas reakcijas. Alerģija mēdz rasties, ne vien ēdot selerijas vai dzerot to sulu, bet arī ravējot vai vācot ražu. Drošības labad visus ar seleriju kopšanu saistītos darbus labāk veikt gumijas cimdos un apģērbā ar garām piedurknēm. 

Avots: fitoterapija.lv

Augu katalogs ir tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu Pārrobežu sadarbības programmas 2014.–2020. gadam projekta LVIII-062 “Versts of Feelings 2” ietvaros