Jau stāstījām, ka pērnā gada maija vidū, kad pēc pirmā pandēmijas izraisīto ierobežojumu posma atkal tika vērtas durvis apmeklētājiem, muiža saņēma vērtīgu dāvinājumu no vietējās iedzīvotājas, domājams – Lūznavas muižkundzes Eugēnijas Kerbedzas veļas kreklu. Nu dāvinājums apskatāms ikvienam muižas viesim.
Dāvinājums – veļas krekls – ikvienam muižas viesim apskatāms muižas otrajā stāvā. Tā kompozīciju ar kaltētiem ziediem veidojusi māksliniece Ināra Apele. Tagad smalkais jūgendstila apģērba paraugs, glabājoties Lūznavas muižā, papildina pamazām muižā topošo jūgendstila priekšmetu kolekciju.
Tautastērpu centra “Senā klēts” speciāliste Ziedīte Muze, kurai muižas komanda pēc krekla saņemšanas lūdza konsultāciju, iepazīstoties ar dāvinājumu, stāstīja: “Lūznavas muižkundzes veļas krekls ir izcils 19.–20. gs. mijas amatniecības meistardarbs. 19. gadsimta nogalē apakškreklus šuva komplektā ar apakšbiksēm. No muižkundzes izsmalcinātās apakšveļas komplekta saglabājies tikai krekliņš, kas darināts no smalka batista auduma un prasmīgas šuvējas bagātīgi rotāts ar mežģīnēm. Mežģīņu rotājumi vēl papildināti ar sīkām nošuvītēm, ap kakla izgriezumu smalks roku darbs – divas caurās vīles bagātina broderī tehnikas izšuvumu. Krekla rotāšanai izmantotas vairāku veidu tilla mežģīnes, kas veiksmīgi saskaņotas un kopā ar šuvējas izcilajām amata prasmēm veido šo smalko brīnumu.”
Eugēnija (Jevgēnija) Kerbedza, Stanislava Kerbedza meita, bija tā, kura pabeidza mūsdienās redzamās romantiskā jūgendstilā stilā celtās muižas būvniecību. Kerbedza bijusi liela mākslas cienītāja un vēsturē iegājusi kā viena no pazīstamākajām poļu mecenātēm. No Lūznavas prom Kerbedzi devās 1915. gadā, pēc tam pastāvīgi dzīvoja Itālijā, no kurienes uz Latgali pirms tam devās pavadīt vasaras. Ļoti iespējams, ka krekls uz Lūznavu (Dlužņevu) vests tieši no Itālijas un, prom braucot, atdāvināts kalponei Zuzannai Pavļukevičai, kura kopā ar vīru Mihailu (vai Miķeli) strādājuši muižā. Pēc Zuzannas nāves krekls nonācis viņas vīra otrās sievas Stefānijas rokās, kura bijusi arī viņas pusmāsa, bet pēc tam pie Stefānijas brāļa Stanislava ģimenes – meitas Regīnas un tad mazmeitām Sandras un Dainas, kuras pērn nodevušas kreklu Lūznavas muižai.
Krekla dāvinātāja, Maltas iedzīvotāja Sandra Štekele, atceroties krekla stāstu, saka: “No veļas krekla par naktskreklu tas pārvērtās mūsmājās. Visdrīzāk tas bija apakškrekls, jo jūgendstilā modē ienāk pastaigas brīvā dabā, un apģērbu šuj no batista, lai vasarā nebūtu karsti.” Lūznavas muiža ir pateicīga par dāvinājumu un stāstu, kas papildinājis muižas vēstures izzināšanu.
Foto: Dagnija Bernāne